*/KO MUMS VARĒTU TEIKT TARO ARKĀNS «VIENTUĻNIEKS»? /*
Klusums…
Tas ir mans vienīgais pavadonis. Nedomā, ka esmu vientuļš. Nē. Mani ietver ēnas, kas čukst patiesības, kuras ir nepieejamas trokšņainajai pasaulei. Tās nāk pie manis bez mēness naktīs, kad pat zvaigznes slēpjas aiz miglas plīvura. Tās runā balsīs, ko nedzird neviens cits, izņemot tos, kas uzdrīkstējušies ieskatīties aiz priekškara.
Es stāvēju kalna virsotnē, kad sapratu, ka mana laternas gaisma nav domāta, lai izgaismotu ceļu citiem. Tā ir domāta, lai viņi baidītos nākt tuvāk. Cilvēki baidās no tā, kas paslēpts tumsā, bet vēl vairāk viņi baidās no tā, kurš uzdrošinājies iedegt šo gaismu.
Tu jautā, kāpēc es aizgāju? Tāpēc, ka pilsētas ir dzīvo kapenes. Tur dvēseles mirst dzīvas, važās piekaltas svešām vēlmēm, naudai, miesai. Tās kliedz, bet to kliedzienus apslāpē ietvju troksnis. Bet šeit… Šeit es dzirdu īstu balsu skaņas. Tās, kas laužas no pazemes, no pagātnes dzīvēm, no tām vietām, kurās neieskatās pat eņģeļi.
Mans apmetnis nav apģērbs. Tā ir āda, kas noņemta no tā, kurš reiz biju es. Es viņu atstāju tur, lejā, pūlī. Viņš vēl staigā, smaida, runā… Bet tas neesmu es. Es esmu šeit. Tumsā. Klusumā.
Dažreiz pie manis atnāk ceļinieki. Viņi meklē atbildes, bet nav gatavi sadzirdēt patiesību. Viens man teica: «Es gribu zināt savu nākotni.» Es iesmējos. Nākotne? Tā jau ir šeit. Tā sēž viņu krūtīs, grauž viņus no iekšienes kā tārps, bet viņi to sauc par «cerību».
Es dodu viņiem kārtis. Viņi izvelk Torni, Velnu, Nāvi — un trīc. Bet vai tad kārtis ir vainīgas? Tās tikai parāda to, kas jau pastāv. Cilvēki grib burvju brīnumus, bet negrib redzēt īsto burvestību — to, ka viņu dvēseles jau sen kļuvušas par trūdiem, bet viņi joprojām izliekas dzīvi.
Reiz arī es biju tāds. Es ticēju mīlestībai, liktenim, taisnīgumam… Tad es ieraudzīju tās. Ēnas. Tās man čukstēja, ka aiz katras izvēles slēpjas nevis ceļš, bet aiza. Ka aiz katra «jā» slēpjas tūkstoš «nē». Kad mēs neejam uz priekšu — mēs krītam, pat tad, kad mums šķiet, ka stāvam uz vietas.
Tagad esmu šo zināšanu sargs. Esmu tas, kurš stāv starp pasauli un bezdibeni. Mana laterna nav gaisma, bet brīdinājums. «Nenāc tuvāk. Tu neesi gatavs redzēt to, ko esmu redzējis.»
Bet viņi tik un tā nāk. Un aiziet. Salauzti. Jo patiesība ir kā asmens. Tā neārstē. Tā griež.
Un es palieku. Klusumā. Tumsā.
Kur man arī jābūt.
***Tulkots no interneta dzīlēm***
***********************************
TARO kāršu nozīmes : https://www.viedatelpa.com/
